Jelenos Škulis izstāde „Brīvības ķēdes, sakaru vadi“

Rugsėjo 4–27 d. Klaipėdas kultūru komunikāciju centra (KKKC) Izstāžu namā, Didžiojoje Vandens g. 2, skatāma Jelenos Škulis izstāde „Brīvības ķēdes, sakaru vadi“, kurators Joaquin Mora. Tajā aušana, izšūšana un rokdarbi, kas pieder seno amatu un mājsaimniecības darbu tradīcijai, pāriet laikmetīgās mākslas laukā, nezaudējot saikni ar savām saknēm. Viena pavediena sastop otru. Atsevišķi elementi sāk piederēt viens otram: tos vieno atkārtojums, spriedze un laiks. Tas ir arhaisks žests, kas joprojām vēsta par mūsu vajadzību palikt saistītiem. Tieši no šīs kustības sākas Jelenos Škulis mākslinieciskā darbība. Roka, stellēs, atkārtojums un, pats svarīgākais, pats laiks paliek īpaši jūtami. Lai pabeigtu katru darbu, vajadzīgi mēneši, dažkārt gadi. Jelena dienu no dienas atgriežas pie stellēm, kamēr dzīve viņai apkārt turpinās. Aušanā ieplūst arī sarunas, ikdienas rūpes, ziņas un politiskie notikumi. Aust nozīmē izturēt, pastāvēt un turpināt darbu, neskatoties uz mainīgajiem apstākļiem. Šī nepārtrauktība kļūst par savdabīgu liecības formu. Vārdi plūst caur stellēm un kļūst par auduma daļu. Dažos metros līdzās ikdienas izteicieniem parādās dažādas valodas, zīmes un raksti, kas atkal un atkal atkārtojas. Vieni rodas no kopīgas pieredzes; citi – no situācijām, kas rodas darba procesā. Laika gaitā mainās arī pats stāstījums. Tas uzkrāj fragmentus, bet noteiktos brīžos it kā saraujas līdz dažiem vārdiem: karš, asaras, gaidīšana. Tekstils saglabā stāstu par to, kas notika tā aušanas laikā. Starp pavedieniem un ķēdēm parādās mazliet vara – vadošs materiāls, ko izmanto kabeļos, elektriskajos savienojumos un komunikācijas sistēmās. Taču šeit saikne tiek veidota lēni – ar rokām, pavedienu pēc pavediena. Mūsu apdzīvotajā pasaulē šādu saikņu tēlu nav viegli saskatīt. Mums nekad nav bijis tik daudz saziņas veidu, taču atsvešinātības pieredze, šķiet, strauji pieaug. Tāpēc roku darba darbi mēģina runāt, saprast un nogaidīt, samazinot attālumu starp mums, lai varētu rasties dialogs – ne vienmēr pabeigts. Lai audums pastāvētu, ir nepieciešamas saiknes, taču tā struktūras saglabāšanai vajadzīga spriedze. Iespējams, jautājums ir šāds: ko šodien nozīmē būt kopā un kādas saiknes mēs spējam saglabāt? Jelena Škulis ir māksliniece, pasniedzēja, pētniece un mākslas doktore. Viņas radošā prakse balstās uz rokdarbu, materiālitātes, aušanas, attiecīguma un kopieniskuma pētniecību. Savā daiļradē viņa sociālās un politiskās tēmas apcer, izmantojot